Gaujas Nacionālajā parkā skatam paveras meža taka, gar kuras malām sastājušās staltas simtgadīgas egles un reizumis šķiet, ka būs iespēja doties vēsturē, kur aiz nākamā līkuma, gluži kā vieglas vēja nestas elfas garās zīda kleitās zem mežģīnēm un rišām izrotātiem saulessargiem, pa taku dosies grāfienes no 19.gs, kad grāfs Kropotkins veicināja kādreizējās Zēgevoldes attīstību un uzplaukumu, uzbūvējot viesnīcu Hotel Segewold, kā arī ierīkojot skatu vietas,nojumes un takas ar koka kāpnēm. Olga Kropotkina par šīm vietām izteikusies ar lielu mīlestību un savās atmiņas piešķīrusi šīm takām romantikas apvītu gaisotni, kuru gribētos salīdzināt ar 19.gs aristokrātijas sievietēm raksturīgu neaizskaramību un trauslumu.
Tomēr es šoreiz vēlējos doties pastaigā pa Gaujas Nacionālā parka dabas taku un izjust dabas tuvumu un vareno spēku, kā arī tuvāk iepazīt mežonīgo Vējupītes gravu, kura atrodas vien dažu soļu attālumā no Siguldas centra. Arī šeit vērojami pirms 300 -370 miljoniem gadu veidojušos smilšakmens atsegumi, tomēr šī vieta man tik ļoti patīk spilgta zaļuma, mazās upes pastāvīgās čalošanas un slapjo kāju dēļ.
Es savu pastaigu uzsāku dodoties mežā netālu no Kropotkinu dzimtas kapsētas un jau pavisam drīz mani aizrāva burvīgās egles, paparžu audzes, daži skudru apdzīvoti celmi un kraujas malas. Kopā ar mani nāca mans gandrīz 2 gadus vecais dēls, kurš nespēja paiet garām nevienai skudru pilij vai lielām egļu saknēm. Šādi mēs varējām apskatīt un apbrīnot mežu, izjust tā pasakaino smaržu, salasīt čiekurus un apskatīt lielisko saules veidoto gaismas spēli caur ozolu milžu zariem. Mēs devāmies pa taku līdz pirmajai skatu vietai pie Kraukļu aizas un tad tālāk līdz romantiskajam Gleznotāju vai Paradīzes kalnam.
Neskatoties uz to, ka visas vasaras bērnībā esmu pavadījusi netālu no Siguldas un par mīļāko tradīciju šeit uzskatīju – apēst gardu saldējumu, tikai pirms nedaudz gadiem atklāju Paradīzes kalnu un tā romantisko skatu, kas patiesi liek elpai aizrauties un justies kā Mazajā Šveicē.
Mēs bijām nogājuši aptuveni 850m, kad mūsu skatam pavērās skats uz Gleznotāju kalnu, un tā burvīgā ainava mūs pievilka ar gandrīz magnētisku spēku. Cauri mežam varējām redzēt šeit izvietoto lapeni un tālāk unikālo skatu pār ieleju uz Turaidas pili. Pirmā lieta, ko izmēģinājām bija šeit ierīkotās šūpoles, kurās izšūpojušies varējām doties uz priekšu, lai apbrīnotu skatu, kā arī uzkrātu spēkus, lai dotos lejā Vējupītes gravā. Šī bija gandrīz vienīgā vieta, kur satikām vēl bariņu ceļotāju, jo pretēji domai, ka šeit varētu būt ļoti daudz tūristu, jo Paradīzes kalns atrodas tik tuvu pilsētai, tas nebūt nav pārmērīgi apmeklēts.
Sēžot uz trepītēm, es apsvēru, vai man ar manu ceļabiedru pietiks spēki, lai dotos lejup gravā un atpakaļ pa to līdz Kraukļu aizai, tomēr Sandris rādīja uz pakāpieniem un vēlmi soļot lejup. Apēduši līdzi paņemto ābolu, devāmies tālāk. Pēc cītīgās kāpšanas lejā, bijām sasnieguši Vējupītes gravu, kur vasaras karstajās dienās valda patīkams vēsums un svaigums, kā arī veidojas tāds kā neliels spiediens galvā no gravas malām, kas man šķiet vairāk kā iedomas. Tomēr ikreiz, kad esmu šeit nokāpusi, šķiet, tieši šī spiediena dēļ, jūtos kā iekāpusi citā pasakai līdzīgā pasaulē.
Mēs abi dodamies garām ceļa rādītājam un pamazām sākam apbrīnot puķes, akmeņus, nogāzušos kokus, kamēr attopamies slapjām kājām kādu gabalu briduši pa Vējupīti. Šeit mazajai Vējupītei ir dažādām zālēm, papardēm un koku saknēm apauguši krasti, kā arī vietumis pa kādam smilšakmens atsegumam. Visbeidzot kādu gabaliņu nogājuši sākam izjust nogurumu. Sandris iekārtojas man piki-paunā, un tā mēs noejam vēl kādu gabalu, līdz paši, nemaz nemanot, esam sasnieguši Kraukļu aizu un sārtās Kraukļu alas klintis. Viegli piekusuši un apmierināti ar savu pārgājienu varam tās aplūkot un sagatavoties kāpienam augšup. Gan man, gan Sandrim ir nedaudz bail, kā mums izdosies pārvarēt kāpienu, tomēr nolemjam nezaudēt dūšu un pieveikt pārgājiena pēdējo posmu.
Kārtīgi nosvīdusi un mazliet aizelsusies ar Sandri piki-paunā, kurš jūtas patīkami pacilāts un sajūsmināts, es izkāpju no Kraukļu aizas un mēs abi varam padzert līdzi paņemto ūdeni, kā arī apskatīties skatu, kas paveras virs Kraukļu aizas. Ejot atpakaļ jūtu, ka gan es, gan mans ceļabiedrs esam patīkami noguruši, izbaudījuši un atklājuši sev kaut ko jaunu. Lai arī esam veikuši tikai līdz 2 km garu pastaigu, tā ir devusi mums jaunu pieredzi, likusi nedaudz izaicināt un pārbaudīt savus spēkus un abi esam godam nopelnījuši saldējumu.