Pametot pilsētu aiz muguras, šī brauciena jaukākā daļa ir došanās pa lauku ceļu pāri pļavai, un jau drīz nonākot citā pasaulē, kas līdzinās Brīvdabas muzejam. Šeit izvietojušās nedaudzas lauku sētas, kuras izstaro mieru un liek pilsētu ar tās trauksmi atstāt aiz muguras, izjūtot Gaujas Nacionāla parka nomierinošo un spēcinošo gaisotni. Šī vieta ir kā robežšķirtne, kas nošķir pilsētu no laukiem gandrīz vienā mirklī. Visapkārt “san” pļava ar tās daudzajiem iemītniekiem un smilgas loka patīkams vasaras vējiņš.
Velna ala
Pametot šo idillisko vietu, ceļš iet lejup Gaujas ielejā, lai aizvestu uz Velna alu. Nedaudz vēsuma un koku paēnas, dodoties cauri mežam, un pavisam drīz skatam paveras Gaujas plašums un kājāmgājēju tilts. Lai gan šajā braucienā, es esmu paredzējusi šķērsot Gauju, pirms tai doties pāri, šoreiz izvēlos lapeni iepretim Velna alas klintij, lai no turienes aplūkotu pazīstamo skatu. Es nekad neesmu bijusi pašā Velna alā, bet man patīk šī tipiskā iesārtā smilšakmens klints, kas ir tik raksturīga Gaujas Nacionālajam parkam.
Velna alas klints nerada man īpašas asociācijas ar senlatviešu ticējumiem, un grūti to iztēloties par kādu mītisku radību mitekli, jo šeit valdošā gaisotne ir pavisam ikdienišķa un patīkama, pat viegla, iespējams, tiem, kas pabijuši Velna miteklī, tā ir citāda. Manām acīm paveras Gaujas plašums ar maziem vēja pūstiem, pavisam viegliem vilnīšiem un brīnišķīgo klinti. Izveidoju nelielu pauzi, lai nomazgātu rokas Gaujas ūdenī pirms došanās pāri Gaujai atpakaļ mežā.
Ieturējuši nelielas pusdienas no līdzi paņemtajiem gardumiem, dodamies mazā ceļojuma otrajā posmā, kurš paredz arī nelielas fiziskas grūtības, jo jātiek atpakaļ kalnā. Toties ir iespējas piestāt, lai redzētu burvīgo Gaujas ieleju. Šis ir mans mīļākais ceļojuma posms, jo braukšanai ar riteni, šeit ir brīnišķīgs meža ceļš ar vairākām ainaviskām vietām, kur apstāties, un lapeni, lai aplūkotu Gaujas ieleju. Šis posms ir kārtējā iespēja baudīt dabas tuvumu, ar acīm meklēt, vai izdosies šeit ieraudzīt kādā koka zarā vai pāri ceļam skrienam vāveri, līdz, gluži kā no pasakas, iznirst meža namiņš.
Vieta tiek saukta par “Mednieku namiņu” un ēka iespējams saglabājusies no muižas laikiem. Tam ir lieli akmens pamati, kurus sedz paparžu saknes. Šī ir vēl viena robežšķirtne, lai pamazām atgrieztos civilizācijā, jo jau pēc nedaudziem simtiem metru, izdosies sasniegt Krimuldas pili ar tās brīnišķīgo Vidzemes Šveices gaisotni. Pie namiņa savelkas visai drūmi mākoņi un nākas bēgt, jo šķiet, ka lietus izbeigs šo ceļojumu. Tomēr šoreiz paveicas un, sasniedzot Krimuldu, lietus mākoņi izgaist, debesīs spīd spoža saule, ļaujot iekārtoties uz kafejnīcas terases, lai izbaudītu šīs vietas burvību.
Šeit ceļš vēl nav beidzies, lai gan unikālais Krimuldas muižas komplekss un tā senatnīgās ēkas ir brīnišķīga vieta, kur nav daudz cilvēku, un šķiet, ka uz mirkli esi nonācis citā, pavisam savādākā realitātē ar vēsturisku elpu. Šeit ir sākums ceļa aktīvākajam posmam, jo priekšā ir brauciens lejup pa Serpentīna ceļu līdz Gaujas tiltam. Beidzot gar ausīm nedaudz svilpo vējš un var traukties lejup no kalna, kur braucienu patīkamu padara bruģētais celiņš, bet interesantu serpentīna līkumi. “Vžžžžžžžzzz”, un drīz vien sasniegts Gaujas tilts.
Pēc Gaujas tilta šķērsošanas gan drošības nolūkos, gan, lai nebūtu jābrauc kalnā, izvēlos sliņķu ceļu – doties uz parku “Tarzāns”, lai mierīgi, ar pacēlāju varētu nokļūt atpakaļ Siguldā. Šeit ir patīkami sajust parka “Tarzāns” vibrējošo gaisotni un saņemt pavisam citu enerģijas lādiņu. Skaļruņos skan mūzika un visi brauc visos iespējamos virzienos, lien, kāpj, rāpjas, rindojās pie biļešu kasēm. Mēs esam atpakaļ. No apjukuma, atgriežoties pie cilvēkiem – izgāžos – gandrīz nokrītot no riteņa, un esmu atgriezusies. Vēl tikai jāpārdzīvo brauciens pacēlājā, un esam Svētku laukumā.
Latviešu valoda 
English (UK)