Activities -

Brīvdienas turpinās un ir tik daudz vēlmju visu redzēt un piedzīvot, ka jādodas kārtējā nelielajā ceļojumā, lai izjustu dabas tuvumu un patīkamo ceļojuma piedzīvojuma sajūtu.

Nevēloties maldīties vai piedzīvot nepatīkamus pārsteigumus, izvēlējos virzienu un maršrutu, kuru esmu jau izmēģinājusi un kurš nav sarežģīts. Tā kā neesmu ļoti aizrāvusies ar riteņbraukšanu, jo daru to tikai kādu reizi gadā vai vēl retāk, un man nav sava velosipēda, tad brīvdienas sāku no nomas punkta Siguldā. Kad esmu izvēlējusies sev velosipēdu, aizminusies pirmos metrus un uztraukums no neprasmes braukt sāk mazināties, pamazām atrodu pareizo virzienu, kurp dosies mans velobrauciens. Izbraucu nelielu līkumu pilsētā, lai sāktu sekot velosipēdistu celiņa norādēm un uzmeklētu savu iecerēto maršruta virzienu. Un drīz vien tiku uz pareizā ceļa, lai dotos lejup uz Gaujas krastu un Velna alu.

Siguldas velo maršruts — Velna alas lapene

Pametot pilsētu aiz muguras, šī brauciena jaukākā daļa ir došanās pa lauku ceļu pāri pļavai, un jau drīz nonākot citā pasaulē, kas līdzinās Brīvdabas muzejam. Šeit izvietojušās nedaudzas lauku sētas, kuras izstaro mieru un liek pilsētu ar tās trauksmi atstāt aiz muguras, izjūtot Gaujas Nacionāla parka nomierinošo un spēcinošo gaisotni. Šī vieta ir kā robežšķirtne, kas nošķir pilsētu no laukiem gandrīz vienā mirklī. Visapkārt “san” pļava ar tās daudzajiem iemītniekiem un smilgas loka patīkams vasaras vējiņš.

Velna ala

Pametot šo idillisko vietu, ceļš iet lejup Gaujas ielejā, lai aizvestu uz Velna alu. Nedaudz vēsuma un koku paēnas, dodoties cauri mežam, un pavisam drīz skatam paveras Gaujas plašums un kājāmgājēju tilts. Lai gan šajā braucienā, es esmu paredzējusi šķērsot Gauju, pirms tai doties pāri, šoreiz izvēlos lapeni iepretim Velna alas klintij, lai no turienes aplūkotu pazīstamo skatu. Es nekad neesmu bijusi pašā Velna alā, bet man patīk šī tipiskā iesārtā smilšakmens klints, kas ir tik raksturīga Gaujas Nacionālajam parkam.

Velna alas klints nerada man īpašas asociācijas ar senlatviešu ticējumiem, un grūti to iztēloties par kādu mītisku radību mitekli, jo šeit valdošā gaisotne ir pavisam ikdienišķa un patīkama, pat viegla, iespējams, tiem, kas pabijuši Velna miteklī, tā ir citāda. Manām acīm paveras Gaujas plašums ar maziem vēja pūstiem, pavisam viegliem vilnīšiem un brīnišķīgo klinti. Izveidoju nelielu pauzi, lai nomazgātu rokas Gaujas ūdenī pirms došanās pāri Gaujai atpakaļ mežā.

Ieturējuši nelielas pusdienas no līdzi paņemtajiem gardumiem, dodamies mazā ceļojuma otrajā posmā, kurš paredz arī nelielas fiziskas grūtības, jo jātiek atpakaļ kalnā. Toties ir iespējas piestāt, lai redzētu burvīgo Gaujas ieleju. Šis ir mans mīļākais ceļojuma posms, jo braukšanai ar riteni, šeit ir brīnišķīgs meža ceļš ar vairākām ainaviskām vietām, kur apstāties, un lapeni, lai aplūkotu Gaujas ieleju. Šis posms ir kārtējā iespēja baudīt dabas tuvumu, ar acīm meklēt, vai izdosies šeit ieraudzīt kādā koka zarā vai pāri ceļam skrienam vāveri, līdz, gluži kā no pasakas, iznirst meža namiņš.

namiņš Gaujas Nacionālajā parkā — namiņš GNP

Vieta tiek saukta par “Mednieku namiņu” un ēka iespējams saglabājusies no muižas laikiem. Tam ir lieli akmens pamati, kurus sedz paparžu saknes. Šī ir vēl viena robežšķirtne, lai pamazām atgrieztos civilizācijā, jo jau pēc nedaudziem simtiem metru, izdosies sasniegt Krimuldas pili ar tās brīnišķīgo Vidzemes Šveices gaisotni. Pie namiņa savelkas visai drūmi mākoņi un nākas bēgt, jo šķiet, ka lietus izbeigs šo ceļojumu. Tomēr šoreiz paveicas un, sasniedzot Krimuldu, lietus mākoņi izgaist, debesīs spīd spoža saule, ļaujot iekārtoties uz kafejnīcas terases, lai izbaudītu šīs vietas burvību.

Šeit ceļš vēl nav beidzies, lai gan unikālais Krimuldas muižas komplekss un tā senatnīgās ēkas ir brīnišķīga vieta, kur nav daudz cilvēku, un šķiet, ka uz mirkli esi nonācis citā, pavisam savādākā realitātē ar vēsturisku elpu. Šeit ir sākums ceļa aktīvākajam posmam, jo priekšā ir brauciens lejup pa Serpentīna ceļu līdz Gaujas tiltam. Beidzot gar ausīm nedaudz svilpo vējš un var traukties lejup no kalna, kur braucienu patīkamu padara bruģētais celiņš, bet interesantu serpentīna līkumi. “Vžžžžžžžzzz”, un drīz vien sasniegts Gaujas tilts.

Pēc Gaujas tilta šķērsošanas gan drošības nolūkos, gan, lai nebūtu jābrauc kalnā, izvēlos sliņķu ceļu – doties uz parku “Tarzāns”, lai mierīgi, ar pacēlāju varētu nokļūt atpakaļ Siguldā. Šeit ir patīkami sajust parka “Tarzāns” vibrējošo gaisotni un saņemt pavisam citu enerģijas lādiņu. Skaļruņos skan mūzika un visi brauc visos iespējamos virzienos, lien, kāpj, rāpjas, rindojās pie biļešu kasēm. Mēs esam atpakaļ. No apjukuma, atgriežoties pie cilvēkiem – izgāžos – gandrīz nokrītot no riteņa, un esmu atgriezusies. Vēl tikai jāpārdzīvo brauciens pacēlājā, un esam Svētku laukumā.

Paparde Gaujas Nacionālaja parkā — Paparde

Gaujas Nacionālajā parkā skatam paveras meža taka, gar kuras malām sastājušās staltas simtgadīgas egles un reizumis šķiet, ka būs iespēja doties vēsturē, kur aiz nākamā līkuma, gluži kā vieglas vēja nestas elfas garās zīda kleitās zem mežģīnēm un rišām izrotātiem saulessargiem, pa taku dosies grāfienes no 19.gs, kad grāfs Kropotkins veicināja kādreizējās Zēgevoldes attīstību un uzplaukumu, uzbūvējot viesnīcu Hotel Segewold, kā arī ierīkojot skatu vietas,nojumes un takas ar koka kāpnēm. Olga Kropotkina par šīm vietām izteikusies ar lielu mīlestību un savās atmiņas piešķīrusi šīm takām romantikas apvītu gaisotni, kuru gribētos salīdzināt ar 19.gs aristokrātijas sievietēm raksturīgu neaizskaramību un trauslumu.

Tomēr es šoreiz vēlējos doties pastaigā pa Gaujas Nacionālā parka dabas taku un izjust dabas tuvumu un vareno spēku, kā arī tuvāk iepazīt mežonīgo Vējupītes gravu, kura atrodas vien dažu soļu attālumā no Siguldas centra. Arī šeit vērojami pirms 300 -370 miljoniem gadu veidojušos smilšakmens atsegumi, tomēr šī vieta man tik ļoti patīk spilgta zaļuma, mazās upes pastāvīgās čalošanas un slapjo kāju dēļ.

Es savu pastaigu uzsāku dodoties mežā netālu no Kropotkinu dzimtas kapsētas un jau pavisam drīz mani aizrāva burvīgās egles, paparžu audzes, daži skudru apdzīvoti celmi un kraujas malas. Kopā ar mani nāca mans gandrīz 2 gadus vecais dēls, kurš nespēja paiet garām nevienai skudru pilij vai lielām egļu saknēm. Šādi mēs varējām apskatīt un apbrīnot mežu, izjust tā pasakaino smaržu, salasīt čiekurus un apskatīt lielisko saules veidoto gaismas spēli caur ozolu milžu zariem. Mēs devāmies pa taku līdz pirmajai skatu vietai pie Kraukļu aizas un tad tālāk līdz romantiskajam Gleznotāju vai Paradīzes kalnam.

Neskatoties uz to, ka visas vasaras bērnībā esmu pavadījusi netālu no Siguldas un par mīļāko tradīciju šeit uzskatīju – apēst gardu saldējumu, tikai pirms nedaudz gadiem atklāju Paradīzes kalnu un tā romantisko skatu, kas patiesi liek elpai aizrauties un justies kā Mazajā Šveicē.

Celms Gaujas Nacionālajā parkā — Celms Gaujas Nacionālajāa parkā

Paradīzes kalns Gaujas Nacionālajā parkā — Celms Gaujas Nacionālajāa parkā

Mēs bijām nogājuši aptuveni 850m, kad mūsu skatam pavērās skats uz Gleznotāju kalnu, un tā burvīgā ainava mūs pievilka ar gandrīz magnētisku spēku. Cauri mežam varējām redzēt šeit izvietoto lapeni un tālāk unikālo skatu pār ieleju uz Turaidas pili. Pirmā lieta, ko izmēģinājām bija šeit ierīkotās šūpoles, kurās izšūpojušies varējām doties uz priekšu, lai apbrīnotu skatu, kā arī uzkrātu spēkus, lai dotos lejā Vējupītes gravā. Šī bija gandrīz vienīgā vieta, kur satikām vēl bariņu ceļotāju, jo pretēji domai, ka šeit varētu būt ļoti daudz tūristu, jo Paradīzes kalns atrodas tik tuvu pilsētai, tas nebūt nav pārmērīgi apmeklēts.

Sēžot uz trepītēm, es apsvēru, vai man ar manu ceļabiedru pietiks spēki, lai dotos lejup gravā un atpakaļ pa to līdz Kraukļu aizai, tomēr Sandris rādīja uz pakāpieniem un vēlmi soļot lejup. Apēduši līdzi paņemto ābolu, devāmies tālāk. Pēc cītīgās kāpšanas lejā, bijām sasnieguši Vējupītes gravu, kur vasaras karstajās dienās valda patīkams vēsums un svaigums, kā arī veidojas tāds kā neliels spiediens galvā no gravas malām, kas man šķiet vairāk kā iedomas. Tomēr ikreiz, kad esmu šeit nokāpusi, šķiet, tieši šī spiediena dēļ, jūtos kā iekāpusi citā pasakai līdzīgā pasaulē.

Vējupītes gultne Gaujas Nacionālajā parka — Vējupītes gultne

Mēs abi dodamies garām ceļa rādītājam un pamazām sākam apbrīnot puķes, akmeņus, nogāzušos kokus, kamēr attopamies slapjām kājām kādu gabalu briduši pa Vējupīti. Šeit mazajai Vējupītei ir dažādām zālēm, papardēm un koku saknēm apauguši krasti, kā arī vietumis pa kādam smilšakmens atsegumam. Visbeidzot kādu gabaliņu nogājuši sākam izjust nogurumu. Sandris iekārtojas man piki-paunā, un tā mēs noejam vēl kādu gabalu, līdz paši, nemaz nemanot, esam sasnieguši Kraukļu aizu un sārtās Kraukļu alas klintis. Viegli piekusuši un apmierināti ar savu pārgājienu varam tās aplūkot un sagatavoties kāpienam augšup. Gan man, gan Sandrim ir nedaudz bail, kā mums izdosies pārvarēt kāpienu, tomēr nolemjam nezaudēt dūšu un pieveikt pārgājiena pēdējo posmu.

Kārtīgi nosvīdusi un mazliet aizelsusies ar Sandri piki-paunā, kurš jūtas patīkami pacilāts un sajūsmināts, es izkāpju no Kraukļu aizas un mēs abi varam padzert līdzi paņemto ūdeni, kā arī apskatīties skatu, kas paveras virs Kraukļu aizas. Ejot atpakaļ jūtu, ka gan es, gan mans ceļabiedrs esam patīkami noguruši, izbaudījuši un atklājuši sev kaut ko jaunu. Lai arī esam veikuši tikai līdz 2 km garu pastaigu, tā ir devusi mums jaunu pieredzi, likusi nedaudz izaicināt un pārbaudīt savus spēkus un abi esam godam nopelnījuši saldējumu.

Kategorija: Activities

Brīvdienas ar velobraucienu gar Velna alu līdz Krimuldai

Pārgājiens uz Vējupītes gravu Gaujas Nacionālajā parkā